Ar maziem solīšiem

Šodien atkal bija Og res diena. Jau asotais mēnesis, kopš divas reizes nedēļā dodamies uz Ogri vingrot pēc n eiropsiholoģiskās  sensomotorās smadzeņu funkcionālās darbības korekcijas programmas . 2+1+2 (ceļš+vingrošana+ceļš). Labas ir tās dienas, kad Estere paklausīgi un aizrautīgi izpilda vajadzīgo programmu. Tad ir gand arījums gan man, gan vadītājai Ievai. Kaut arī ceļā mūs pavada radio un ieraksti, dienas atlikusī daļa diezgan grūta - ceļš nogurdinājis. Turklāt man vēl pāris stundas jāsēž savos darbos. Šoreiz līdzi brauca arī Mārtiņš. Viņam par prieku piestājām Liepkalnos pēc svaigas maizītes. Vispār ļoti izvairos ar bērniem būt veikalā. Īpaši grūti ar Esteri, kura grib visu, grib izrauties, aizbēt.. nu rīkoties tā, ka man jābaidās, vai kaut ko nesagāzīs un nenodarīs, neapēdīs un nepaņems. Bet šoreiz gāja ļoti labi, jo  pārsvarā klausīja un turējās pie rokas, tikai ar pāris mēģinājumiem izrauties. Ja vēl ko varētu vēlēties - lai priekšā esošie pircēji pamanītu, ka mums ir grūti

Šis stāsts ir par Esteri. Un tas nozīmē, ka arī par Esteres brāli Mārtiņu un par mani - Esteres mammu. Un pa reizei par visiem pārējiem, kas ir apkārt Esterei, kas piedalās viņas ikdienā, kas iet viņai līdzās, kad viņa tipina ar saviem maziem solīšiem uz priekšu pasaulē. Un reizēm skrien tā, ka noķert nevar. Jā, pārsvarā viņa ir kustībā, līdz miegs neizbēgami pievar... lai mostos un ietu pasaulē atkal nākamajā rītā. Estere ir mūsu īpašais bērns. Mūsu mīļais, mazais meitēns - ar saviem jociņiem, dziedāšanu, niķiem un pārsteigumiem, smieklīgām sejas grimasēm un tikpat smieklīgu dusmošanos, kad kaut kas nav pa viņas prātam. Garlaicīgi mums tiešām nav. Un klusu arī nav. Reizēm nav arī viegli. Bet vispār mēs vienkārši dzīvojam. Un mācāmies - būt labākiem, gudrākiem, iecietīgākiem, pacietīgākiem. Viskautkas jāmācās. Bet, kad piekūstam, tad vienkārši baudām dzīvi, cenšoties nepārdzīvot, ka neesam kaut ko izdarījuši. Atstājam to vezumu kādu brītiņu vienu uz ceļa.. tad padzīvojam pa vienkāršo,