Šodien atkal bija Ogres diena. Jau asotais mēnesis, kopš divas reizes nedēļā dodamies uz Ogri vingrot pēc neiropsiholoģiskās  sensomotorās smadzeņu funkcionālās darbības korekcijas programmas. 2+1+2 (ceļš+vingrošana+ceļš). Labas ir tās dienas, kad Estere paklausīgi un aizrautīgi izpilda vajadzīgo programmu. Tad ir gandarījums gan man, gan vadītājai Ievai. Kaut arī ceļā mūs pavada radio un ieraksti, dienas atlikusī daļa diezgan grūta - ceļš nogurdinājis. Turklāt man vēl pāris stundas jāsēž savos darbos.

Šoreiz līdzi brauca arī Mārtiņš. Viņam par prieku piestājām Liepkalnos pēc svaigas maizītes.
Vispār ļoti izvairos ar bērniem būt veikalā. Īpaši grūti ar Esteri, kura grib visu, grib izrauties, aizbēt.. nu rīkoties tā, ka man jābaidās, vai kaut ko nesagāzīs un nenodarīs, neapēdīs un nepaņems. Bet šoreiz gāja ļoti labi, jo  pārsvarā klausīja un turējās pie rokas, tikai ar pāris mēģinājumiem izrauties. Ja vēl ko varētu vēlēties - lai priekšā esošie pircēji pamanītu, ka mums ir grūti gaidīt, un palaistu pa priekšu. (Labi, šoreiz nebija tik traki, bet ir bijis visādi.) Nu tāpat kā dažos lielveikalos ir bērnu kases. Tās gan ir ar ierobežotu vecumu. Jo vispārīgi jau sešgadīgs bērns jau ir ļoti valdāms. Redz, tikai āķis tāds, ka ir šie īpašie bērni, kuri pēc attīstības joprojām ir tādi paši kā mazie. Un tomēr jauki būtu, ja sabiedrība nāktu pretim un sadzirdētu šādu bērnu mammu iekšējās balss skaļo saucienu - palaidiet mūs ātrāk, mums ir ļoti grūti. Jā, varbūt, ja es prasītu, mūs palaistu. Bet vienmēr jau liekas, nu varu jau izturēt, nu kā es tā prasīšu.. ja vēl atteiks. Un varbūt arī tiem, kas pa priekšu, ir ļoti jāsteidzas. Varbūt... un tāpat stāvam un izturam. Un esam laimīgi, kad tiekam ārā. Bet šodien bija labi, tiešām.