Vakar aizbraucām uz mežu - mēs trīs un māsa. Virsmērķis bija galvu atpūtināt pēc dienas skrējiena. Bet drošības pēc apbruņojāmies ar groziem un nažiem - ja nu atradīsies kāda sēne. Neatradās. Toties galvas gan izvēdinājām. Un ogas atradām, mazliet. Nu, bērniem, ko paknakstīties. Galvenais sākumā bija uzpasēt, lai Estere neķer pēc orandžajām kreimeņu ogām. Veiksmīgi izdevās uzmanību novirzīt. Tad jau tika pie brūklenītēm un pakaltušām mellenēm. Bet vismaz mazie pirkstiņi varēja izbaudīt ogu plūkšanas prieku. Jauki tā - klusu, smaržīgi, zaļi. Atbraucām kā no jauna piedzimuši.
Šis stāsts ir par Esteri. Un tas nozīmē, ka arī par Esteres brāli Mārtiņu un par mani - Esteres mammu. Un pa reizei par visiem pārējiem, kas ir apkārt Esterei, kas piedalās viņas ikdienā, kas iet viņai līdzās, kad viņa tipina ar saviem maziem solīšiem uz priekšu pasaulē. Un reizēm skrien tā, ka noķert nevar. Jā, pārsvarā viņa ir kustībā, līdz miegs neizbēgami pievar... lai mostos un ietu pasaulē atkal nākamajā rītā. Estere ir mūsu īpašais bērns. Mūsu mīļais, mazais meitēns - ar saviem jociņiem, dziedāšanu, niķiem un pārsteigumiem, smieklīgām sejas grimasēm un tikpat smieklīgu dusmošanos, kad kaut kas nav pa viņas prātam. Garlaicīgi mums tiešām nav. Un klusu arī nav. Reizēm nav arī viegli. Bet vispār mēs vienkārši dzīvojam. Un mācāmies - būt labākiem, gudrākiem, iecietīgākiem, pacietīgākiem. Viskautkas jāmācās. Bet, kad piekūstam, tad vienkārši baudām dzīvi, cenšoties nepārdzīvot, ka neesam kaut ko izdarījuši. Atstājam to vezumu kādu brītiņu vienu uz ceļa.. tad padzīvojam pa vienkāršo, ...
Komentāri
Ierakstīt komentāru